Sanktpēterburga pārsteidz ar daudz ko
Biju daudz dzirdējusi, bet nekad nebiju redzējusi un baudījusi Krievijas pērli - Sanktpēterburgu. Kas tad ir tas izslavinātais septiņu miljonu iedzīvotāju pilsētas šodienas šarms un prātam neaptveramās, greznās vēstures bagātības. Tagad es to zinu.
Ermitāža, māksla un kaķi
Jau no vidusskolas laikiem atceros kultūras vēstures skolotājas stāstījumu par Ermitāžu, kura ne reizi vien teica, ka tur vajagot aizbraukt un pašiem savām acīm skatīt Leonardo da Vinči, Vinsenta van Goga, Pola Gogēna, Pablo Pikaso un citu slavenu un izcilu mākslinieku darbus. Staigājot pa Ermitāžu, vislielāko muzeju Krievijā un vienu no vislielākajiem un bagātākajiem muzejiem pasaulē, atminējos skolotājas teikto. Zinu, ka daudzi sen jau ir bijuši Sanktpēterburgā, baudījuši krāšņumu un mākslas vērtības Ermitāžā, bet es tagad nevaru noslēpt savu sajūsmu. Turklāt man laimējās, ka Ermitāžu iepazinu ar gidi un vietējo iedzīvotāju Ļubu, kura pāris stundās pastāstīja un parādīja galveno, ko var šajā samērā neilgajā laikā izbaudīt, esot grandiozajā muzejā. Ļuba sacīja, ka Ermitāžas pilnīgai apskatei nepieciešamas vismaz 12 dienas, bet mierināja, ka nevienam tūristam ar pirmo viesošanās reizi Sanktpēterburgā neizdodas redzēt visu. Tātad manis muzejā pavadītais laiks bija tīrais nieks, tomēr patiešām skaists un neaizmirstams „nieks”, ja tā var teikt.
Ermitāžas zālēs var iepazīties ar visas pasaules mākslinieku gleznām, skulptūrām, gobelēniem un daudz ko citu. Ermitāža lepojas ar trīs miljonus lielu mākslas priekšmetu ekspozīciju, kas veidota pēdējos trīs gadsimtus.
Vēl man ļoti patika gides Ļubas stāsts par Ermitāžu un kaķiem, kuri klīst apkārt muzejam. Tie tiek turēti, lai ierobežotu žurkas, kas var bojāt mākslas darbus, kas glabājas Ermitāžas krātuves, jo ne visi ir izlikti izstāžu zāles. Pilsētas valdība uztur kaķus, pērk pat barību, lai tie brīvi dzīvotu, augtu un pārvietotos pa muzeja gana plašo teritoriju. Tādēļ, uzturoties Sanktpēterburgā, nav jābrīnās, ka daudzviet nopērkami magnētiņi vai citi suvenīri ar kaķu attēlu.
Zelts, varenība un neskaitāmas pilis
Pirms došanās uz Sanktpēterburgu biju dzirdējusi par skaistajām pilīm, kurās atrodas pat zelta un dzintara istabas.
Viesojoties šajā skaistajā Krievijas pilsētā, ekskursijas programmā noteikti tiek iekļauta Carskoje selo jeb Krievijas imperatores Katrīnas II vasaras ārpilsētas rezidence, kur paveras Katrīnas pils visā savā baroka stila greznībā. Tur apskatāma arī Dzintara zāle, kuru atjaunojuši krievu meistari, kā arī lielu gandarījumu sniedz pastaiga pa Katrīnas pils parku ar tās lieliskajiem paviljoniem un skulptūrām.Tāpat tūristiem tiek rādīta noslēpumainā un pretrunīgā imperatora Pāvila I rezidence Pavlovskā, nemaz nerunājot par pašu Pēterhofu ar fantastiskajām strūklaku kaskādēm. Tā patiesi ir strūklaku karaļvalsts pie Somijas līča, kur var redzēt imperatora Pētera I vasaras rezidenci.
Jāteic, ka daudz kur ir būts un ir daudz ceļots, taču neatceros, ka kaut kur būtu redzētas tik daudzas krāšņas pilis vienuviet. Piekrītu tiem, kuri saka, ka trešajā dienā, kad redzēts un baudīts tik daudz no piļu greznuma, cilvēka acs notrulinās, raugoties arī uz zeltā rotātajām istabām, skulptūrām un varbūt pat pārspīlēto greznumu. Taču nenoliedzami, ka to redzēt ir vērts. Turklāt šī patiešām ir pilsēta, kur, vismaz pirmajā reizē esot, nepieciešams vietējais pavadonis, kurš parāda un pastāsta par pašu būtiskāko.
2,14 miljoni ik dienas iekāpj metro
Sanktpēterburga ir milzīga pilsēta, tajā mīt septiņi līdz astoņi miljoni iedzīvotāju. Tiesa gan, apmēram divi miljoni ir iebraucēji, patiesais reāli dzimušo un dzīvojošo pilsētas iedzīvotāju skaits tiek lēsts ap pieciem miljoniem. Vietējie stāsta, ka tieši tikpat – vēl pieci miljoni - tūristu ik gadu apmeklē šo skaisto pilsētu, lai gan vietējā gide neslēpa, ka šis gads būšot izņēmums. Saistībā ar nemieriem Ukrainā un Krievijas līdzdalību šajā politiskajā stāstā, šogad Sanktpēterburgā krasi redzams, ka samazinājies tūristu pieplūdums. Gide Ļuba atzina, ka tik mierīga un klusa sezona viņai nav bijusi nekad. Braucienus uz Krievijas skaisto pērli - Sanktpēterburgu – atcēluši arī tūristi no ASV, no kurienes parasti ierodas daudz interesentu.
Šīs pilsētas lielums apjaušams kaut vai tad, kad nākas saprast, ka no viena gala līdz otram jābrauc vairākas stundas. Satiksme ir milzīga, transporta kustība notiek sešās joslās abos virzienos. Braukšanas kultūra – briesmīga. Visi daudzie miljoni kaut kur nemitīgi steidzas. Varbūt tādēļ Sanktpēterburgā ļoti pieprasīts ir metro. Pazemē ir izbūvēta teju vēl viena pilsēta ar neskaitāmām greznām metro stacijām un sliežu ceļiem. Vietējie stāstīja, ka ik dienas pilsētā ar metro pārvietojas 2,14 miljoni iedzīvotāju. Nenoturējos kārdinājumam un arī vienu dienu atļāvos pa pilsētu pārvietoties ar metro. Jāteic, ka biedējošākā bija laišanās pazemē ar garajiem eskalatoriem. Citādi jau metro pēc skata vai ātruma daudz neatpaliek no Itālijas ātrvilciena. Kaut gan, nē, Itālijā ātrvilcieni ir daudz modernāki un jaunāki.
Izmantojot metro, der atcerēties, ka tur aizliegts fotografēt. Ātri vien var pienākt attiecīgs vīriņš, kurš lūgs samaksāt bargu soda naudu. Taču man palaimējās to nezināt un nofotografēt ar skaistām velvēm un kolonnām greznotās metro zāles.
Garšīgas šokolādes konfektes un šņabis
Ja kādam man tagad būtu jāiesaka, ko atvest no Krievijas ceļojuma mājiniekiem, es teiktu, ka garšīgās, lielās, apaļās šokolādes konfektes ar dažādiem pildījumiem. Patiešām ļoti garšīgas. Ja es to būtu zinājusi, esot Krievijā, noteikti būtu nopirkusi daudz vairāk, tādēļ iesaku katram šīs lielās konfektes krāsainajos papīriņos atrast un pārvest cienastam.
Tāpat daudzi kā suvenīru mājup ved kādu degvīna pudeli. Te gan jāsaka, ka Igaunijas robežsardze pārbaudīs, vai valstī netiek ievests vairāk nekā noteikts likumā, proti, litrs uz pieaugušo. Bet, jā, šis ir vēl viens no suvenīriem, ko daudzi izvēlas. Īpaši, ja Sanktpēterburgā ir apmeklēts degvīna muzejs.
Šis muzejs atvērts 2001. gadā. Ekspozīcija vēsta par jau 500 gadus ilgu degvīna vēsturi Krievijā. Visus apmeklētājus sagaida ceļojums krievu dzeršanas kultūrā, kā arī tiek dota iespēja novērtēt šo dzērienu, degustējot trīs labākās krievu degvīna markas. Tāpat ir iespēja iepazīties ar pasaules valstu nacionālo stipro dzērienu izgatavošanas vēsturi un atšķirībām. Ekspozīcijā ir iekļauti agrāk nepublicēti valsts vēstures arhīva dokumenti, kā arī izveidota pudeļu kolekcija, glāzes, kuras kādreiz stāvējušas pat uz imperatora galda. Tāpat muzeja apmeklētāji sev par atmiņu var iegādāties dažādu alkoholisko dzērienu ražotāju produkciju vai arī citus suvenīrus.
Šajā muzejā viesojušies arī daudzi pasaulslaveni cilvēki, proti, norvēģu grupa „A-HA”, aktieri Antonio Banderass un Žerārs Depardjē.
Ikdiena citādāka
Vēl pēc brauciena uz Sanktpēterburgu nācās secināt, ka tik milzīgā pilsētā cilvēks ir teju vai niecība. Turklāt, ja cilvēki var lepoties ar grandiozo vēstures mantojumu, tad ikdienas dzīve vieš citas emocijas. Ja privātais sektors ir sakārtots, tad to noteikti nevar teikt par valsts pārvaldi - policiju, medicīnas pakalpojumiem. Kā teica kāda latviete, tikai Krievijā vēl var redzēt ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas ar koka gultām, kurās nav pat normāla speciālā aprīkojama.
Tā nu sanāca, ka mūsu autobuss Sanktpēterburgā cieta nelielā negadījumā. Kāds vietējais „trakais” braucējs mūsu autobusam nolauza sānskata spoguli, un nekas cits neatlika, kā izsaukt policiju, lai šoferi varētu kārtot ar apdrošināšanu saistītos jautājumus. Taču ne par apdrošinātājiem ir stāsts. Stāsts ir par vietējo policiju, kuru gaidījām piecas stundas. Turklāt mūsu autobuss atradās ielas, pat krustojuma vidū, kas sekmēja sastrēgumu veidošanos, taču vietējos kartības sargus tas nemulsināja. Pat pēc vairākiem zvaniem uz policijas iecirkni piecu stundu laikā mums vienkārši tika norādīts, lai gaidām.
Paši vēlāk spriedām, ka, iespējams, mūsu kļūda bija pateikt, ka negadījuma cietis tūristu autobuss no Latvijas. Varbūt tieši tādēļ pie mums neviens nesteidzās un atbrauca vien tad, kad bijām iesaistījuši pilsētas rajona vietvaru un sazinājušies ar uzticības tālruņu dispečeriem. Turklāt jāteic, ka šis nebija vienīgais gadījums vairāku dienu laikā, kad, pasakot, ka esam no Latvijas, nācās sajust noraidošu attieksmi. Taču, lai nu kā, tas patiešām netraucēja baudīt Sanktpēterburgu, pilsētu, kas līdzīgi kā Ņujorka ASV nekad īsti neaizmieg. Turklāt vēl laikā, ko devējam par Baltajām naktīm.
Teksts: Liene Lote
Grizāne
Foto: Liene Lote Grizāne