Purva taku burvība rudens krāsās
Reiz draudzene, domājot par nedēļas nogali, jautāja, ko darīšu. Atbildēju, ka braukšu uz purvu, un nemaz to nebiju domājusi kā joku. No draudzenes saņēmu atbildi, ka arī viņa tieši tajā brīdī domājusi par došanos uz kādu purvu.
Un patiesi, Latvijā ir vairākas purva takas, kas ir pārsteidzošas un ļoti īpašas. Esmu bijusi vairākās, bet man iecienītākās ir divas – Ķemeru purva taka un Lubānas mitrāja purva taka. Lai arī abas ir purva takas, tomēr atšķirīgas gan sajūtās, gan ainavā, ko baudīt. Vēl būtiski, ka tieši rudenī vajag saņemties un doties uz purvu. Krāsu nianses jau šobrīd ir fantastiskas. Apkārtne sāk iekrāsoties dzeltenbrūnos toņos. Purvā gaiss smaržo īpaši, turklāt var baudīt kaut zirnekļu savītos tīklus.
Ķemeru tīrelis cēsniekam būs tuvāks. Jātiek vien līdz Ķemeriem, un tur jau šosejas malā norādes vēstīs par takas sākumu. Tālāk pa klusu meža celiņu gar kapiem, līdz sasniegsiet Latvijā populārās Purva Intas māju. Vasarā viņa tur esot dzīvojusi, bet rudeņos un ziemās gan Inta mitinoties pansionātā. Bet ne par to stāsts. Pie Intas mājas izveidots stāvlaukums. Uzstādīta informatīva zīme par taku, kā arī uzbūvētas labierīcības. Tur, noliekot auto, vien kādu piecu minūšu gājiens līdz takas sākumam, kas ved caur mežu.
Taka ir aprīkota ar koka laipām un skatu torni, no kura paveras plašs skats uz purvu daudzām mazajām lāmām. Turklāt katrs var izvēlēties, vai dodas pa garo vai īso apli. Īsā laipa vedīs nepilnus divus kilometrus, bet garā gandrīz četrus. Es jau ieteiktu iet pa garo, jo pastaiga pa purvu ir fantastiska. Priecē augi - sūnas, vaivariņi, purva priedītes, izstīdzējuši bērziņi - un kas tik vēl ne. Turklāt, ja pastaigā dosieties darbadienā, ir liela iespēja, ka tur būsiet vienīgie un baudīsiet nebeidzamu klusumu, bet varbūt uz kādas no dēļu laipām sastapsiet vēl izmanīgo ķirzacēnu Hugo. Tas patiešām tur mitinās, un mēs to sastapām. Tikai jābūt klusiem. Nevajag braukt uz purvu klaigāt. To var darīt mežā.
Kad laipa jau pusceļā, purva viducī paceļas skatu tornis. Tajā tik jākāpj augšā un jābauda panorāma. Man nav citu vārdu – tas ir fantastiski!
Otra taka atrodas uz Madonas pusi, pie Lubānas ezera. Tas ir Lubānas mitrājā, kur purva taku ar līdzīgām koka dēļu laipām izveidojusi VAS “Latvijas valsts meži”. Ļoti skaista, klusa un īpaša taka ar pāris dziļiem, tumšiem purva ezeriem un akačiem. Sēžot izveidotajās atpūtas vietās līdzās purva ezeriem, tiešām pārņem sajūta, ka teju, teju no dzelmes izlīdīs kāds purva velns. Tur ir tāds miers un klusums! Arī apmeklētāju ir krietni mazāk, jo šī taka nav tik populāra.
Takas sākumā, mežmalā, arī izvietota auto novietne, ir sirsniņmāja un informācijas stends par purvā sastopamajiem putniem, dzīvniekiem un augiem. Tad tik jādodas pastaigā pa taku. Tā gan nav gara. Nepilni divi kilometri, bet, neskatoties uz to, tik un tā tur būt ir svētlaime. Vasarā viss purvs ir pilns ar baltām pūciņām, rudenī sārtojas dzērvenes. Šajā takā ķirzacēnu sastapusi neesmu, bet lapsēnu gan.
Latvijā ir vēl daudz citu purva taku, kuras ir aprīkotas ērtai iešanai. Gan jāteic, ka biežāk jāuzmana bērni, jo šajās takās margu laipām gar malu nav. Tāpat skaidrs, ka dēļi nolietojas, bet ļoti ceru, ka segums tiks atjaunots, takām neļaujot aiziet nebūtībā. To vairāk saku par Lubānas mitrāja taku, kas ir senāk celta. Ķemeru tīreļa taku pirms pāris gadiem atjaunoja, un tā ir vēl gana labā stāvoklī.
Liene Lote Čemme,
Ceļojumu sajūtu aģentūras “Travel
Biiz” tūristu grupu vadītāja