Neliela epizode no tūristu grupu vadītājas darba. Esam Milānā, kādā muzejā, ceļotāju grupa bauda mākslu, ir brīvais laiks, pēc kura norunāts satikties muzeja kafejnīcā.

Sarunātajā laikā dodos uz kafejnīcas zāli, eju iekšā, ar acīm meklējot savu grupu, kad redzu divas ceļotājas sēžam pie galdiņa ar kārtīgu piena krūzi rokā. Sasmējos, gāju pie savām ceļotājām un taujāju, kā garšo piens. Un man bija skaidrs, ka viņas kafejnīcā ir palūgušas “lati”, domājot, ka pasūta kafiju ar pienu, kā tas būtu normāli Latvijā.

Esot Itālijā, iesaku izvairīties no vārda ”latte”, jo tulkojumā tas nozīmē - piens. Un arī es pati, dzīvojot Itālijā, ne riezi vien padzēru pieniņu - gan situ, gan aukstu, kamēr iemācījos palūgt patiešām to, ko man kārojas. Jo patiešām ne visi itāļi saprot, ko domājam ar vārdu “latte”.

Taču, lai ceļotājus nemulsinātu ar visu garo kafijas veidu sarakstu, jāiemācās vien pāris lietas:

Ja gribam baudīt ko līdzīgu “latei”, vienkārši prasām “kapučo” jeb “kapučino”.

Ja patiešām vēlamies “lati”, prasām “caffe latte macchiato” (kafe late makjato) – tas ir silts piens ar vienu espresso devu.

Ja prasīsiet “un caffe” (un kafe) – tā būs espresso kafija, ko pasniedz mazā, līdz pusei piepildītā tasītē un tā ir ļoti stipra.

Ja taujāsiet “caffe lungo” (kafe lungo) – saņemsiet to pašu espresso kafiju, tikai mazā tasīte būs gandrīz pilna.

Kad latvietim Itālijā sakārojas kaut ko līdzīgu mūsu kafijas rīta krūzei, jāprasa “caffe americano” (kafe amerikano) – tā ir melnā kafija, ko pasniedz lielākā krūzē, bet ne tik lielā, kā gribētos. Turklāt, pasūtot “caffe americano”, ir skaidrs, ka esat ceļotājs, jo vietējie itāļi šo kafiju nedzer.