Bijām Parīzē un izdauzījāmies Disnejlendas parkos! Aizvadītas emocijām bagātas astoņas dienas, kurās bērni ne tikai dodas ceļojumā, bet arī mācās ceļot, jo lielākoties šajā piedzīvojumā dodas vieni (bez vecākiem).

Grupā bija bērni/jaunieši vecumā no 8 - 21 gadam, bet lielāko uzmanību, protams, paņem gados jaunākie ceļotāji. Tā kā ceļojuma laikā ar kolēģiem dalāmies mikrogrupās, tad pati vienmēr ņemu jaunākos un nedrošākos celotājus, ar kuriem noteikti nav nedz skumīgi, nedz mierīgi. Ja kāds varētu saskaitīt, cik reižu viņi ir pateikuši: “Lienē, Lienē, Lienē, Lienē, Lienē, Lienē, Lienē, Lienē, Lienē, Lienē… Un ja manis gadījumā nav līdzās, tad kolēģiem prasa: “Bet kur ir Liene? Kur ir Liene? Nu, kur ir Lienē?!”

Bet kopumā mums gāja ļoti labi un priecājos par to, kā bērni mācās īsto dzīvi. Te dažas pārdomas un novērojumi, kas, iespējams, noderēs vecākiem, gatavojot bērnus citām ekskursijām:

Paēdot pusdienas, bērni ļoti bieži uz galda atstāj netīros traukus, paplāti, domājot, ka kāds (Liene) jau novāks. Bet, nē! Šajā ceļojumā paši mācāmies aiz sevis novākt visu lieko.

Kad izdzer ūdeni un pudele paliek tukša vai izēdas končas, nāk pie manis un saka: “Paņemsi?! Man nav kur to likt!” Tad atkal mācāmies atrast atkritumu tvertni un visu nevajadzīgo izmest.

Ļoti bieži, esot Disnejlendā, bērni prasīja: “Liene, kur mēs tagad iesim? Ko mēs tagad darīsim?” Un atkal viņiem teicu, ka pašiem ir jāizplāno un jāizlemj kopā tas, ko darīsim. Es būšu tikai līdzās. Un izrādījās, ka mūsu grupā ir brīnišķīgi “kartes lasītāji”, “pareizā ceļa pārbaudītāji”, “atrakciju izvērtētāji” utt! Visu varēja izdarīt paši un man tikai atlika viņus uzmundrināt un paslavēt par to, cik labi viņiem viss kopā sanāk!

Daudz ar bērniem pagājušās nedēļas laikā runājām par to, ko viņi pērk pusdienām/vakariņām un vai to spēs apēst, lai nav “jāizmet nauda vējā”. Tā nu runājām, runājām… līdz sestajā dienā viens puika sēž man blakus, domīgi ar dakšiņu maisa nopirktos makaronus ar gaļu un saka: “Es vairs nevarēšu to apēst! Domāju, cik naudu tagad izmetīšu! Laikam 5€!”

Koferis. Es teiktu, ka vecākiem ceļojuma soma pirms brauciena nav jākārto. Tas noteikti jādara pašiem bērniem, jo citādi viņi nepārzina savas mantas koferī. Ir situācijas, kad viesnīcā vakaros/no rīta brīnās un saka, ka tās nav viņu drēbes un neliek savā somā. (Iespējams, mamma kaut ko jaunu nopirkusi pirms ceļojuma). Ir situācijas, kad kaut ko meklē, bet nevar atrast.

Pamošanās no rīta. Jā, arī šo mācāmies. Īpaši, ja vakarā nav laikus aizgājuši gulēt, no rīta gadās visai istabiņai aizgulēties. Bet arī šis jāmācās - dzirdēt modinātāju, pamosties un laikā būt brokastīs.

Gados vecākiem bērniem/jauniešiem šāds brauciens saistās ar jaunu draugu iegūšanu, sarunām un kopīgiem piedzīvojumiem, smiekliem, jautrību.

Kopumā autobusā un visa ceļojuma laikā valdīja ļoti draudzīga un sirsnīga atmosfēra. Neviens nevienu neesam aizvainojuši vai pastūmuši maliņā. Patiešām ir izveidojusies jauka komanda, kur visi viens otru uzpasē, uzmundrina un sasmīdina.